Apavu taupītāja dienasgrāmata

Apavu taupītāja dienasgrāmata, 1. sērija

Apavu taupītāja dienasgrāmata
1. sērija – 19. marts

lasa: Dzintars Hmieļevskis
(dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”)

“Apavi jātaupa!”

Tā pirms aptuveni 35 gadiem kādā labi zināmā, pēc Astrīdas Lindgrēnas bērnu romāna motīviem tapušā filmā, sacīja Uldis Dumpis.

Viņam apavu taupīšana beidzās ar kājas īkšķi peļu slazdā.

Man? Gluži neviļus biju sācis sekot šai bērnībā neskaitāmas reizes dzirdētajai atziņai, un apavus taupīju arī es, tomēr mazliet citādāk – nestaigāju pa pilsētu basām kājām. Patiesību sakot, nestaigāju vispār… nē, nu, kā lai paskaidro… kopš biju pārcēlies uz dzīvi pašā pilsētas centrā, visur staigāju tikai un vienīgi kājām.

Nelaime vien tā, ka pilsētas centrs bija tik mazs, ka ikdienas režīmā gluži vienkārši pietrūka staigājamā.

No mājām līdz darbam – 850 soļu; līdz pusdienām šķīra tikai viena šaura, bruģēta ieliņa… intensīvā darba režīmā, kad nekam neatliek laika, dažkārt gadījās, ka dienas laikā salasīju vien knapi pāri diviem tūkstošiem soļu. Mēneša vidējais rādītājs janvārī un februārī gan svārstījās starp četriem un pieciem tūkstošiem. Tā vismaz vēstīja soļu skaitāmā lietotne manā viedtālrunī.

Apavi jātaupa!

Manam fizikas skolotājam, lai viņam vieglas smiltis, bija izrādījusies taisnība – mazāk zināsi, labāk gulēsi.

Mierīgi dzīvoju un priecājos par to, ka Liepājā viss ir kājas stiepiena attālumā, līdz brīdim, kad uzzināju, ka cilvēkam vienas dienas laikā būtu jānostaigā vismaz desmit tūkstoši soļu. Sāku ja ne gluži mocīties ar bezmiegu, tad piedomāt pie sava mazkustīgā dzīvesveida gan. Protams, tikai piedomāt.

Tas bija ārkārtīgi interesants paradokss – kā cilvēks var visur staigāt tikai kājām un būt sabiedriski aktīvs, bet vienlaikus piekopt mazkustīgu dzīvesveidu? Izrādījās, ka Liepājā tas ir paveicams pat ļoti viegli.

Un tad pēc kāda koncerta nolēmu noiet līdz “Miezim” iedzert vienu alu…

Starp citu, vai neesat pamanījuši, ka ļoti daudz negaidītu lietu dzīvē sākas tieši ar “nolēmu aiziet iedzert vienu alu”?

Tālākajai notikumu attīstībai gan ar soļu skaitīšanu nebija nekāda sakara.

Sēžu, malkoju to pašu vienu glāzi alus, pārspriežu koncertu ar citiem tā klausītājiem un nonāku pie atziņas, ka būtu pienācis laiks atkal tikt pie rokaspulksteņa, lai garlaicīgos koncertos varētu diskrēti palūkoties, cik daudz laika vēl palicis sēdēt. Paši saprotiet, vilkt ārā no kabatas telefonu ir pārāk uzkrītoši. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka arī parasts mehāniskais rokaspulkstenis, kāds man drusku saplīsis mājās mētājās kādā plauktā, var nebūt glābējs, ja zāle ir tumša.

Vajag spīdīgus ceijerus!

– Tu domā viedpulksteni? – viņa prasa.
– Iespējams. Es tikai neko no tādiem nesaprotu, – es atbildu.
– Es varētu tev iedot vienu pamēģināt, – viņa saka.
– Hm, – es atbildu.

Tas notika vēl pirms valstī bija izsludināta ārkārtas situācija un aizliegti visi kultūras un izklaides pasākumi.

Ņemot vērā, ka šobrīd vairs nekur valstī nav iespējas aiziet uz kaut vienu garlaicīgu kultūras pasākumu, kurā ik pa laikam nepacietīgi lūrēt, vai daudz vēl palicis, pulkstenis izmēģināšanai tika iedots ar citiem nosacījumiem – man mēnesi no vietas katru dienu jānostaigā 10 tūkstoši soļu jeb aptuveni divarpus reižu vairāk nekā patlaban.

Sakiet, ko gribat, bet tas ir izaicinājums.

Vakar tā stunda arī sita – manā rīcībā nonāca melns “Garmin Venu” viedpulkstenis.

Ko nozīmē viedpulkstenis? Vienkāršoti izsakoties, tā ir vēl viena ierīce, kas ir gudrāka par tevi pašu.

Piemēram, viedpulkstenis zina pateikt, kāds ir tavs stresa līmenis un ķermenī atlikušās enerģijas daudzums. Neprasiet, kā tas tiek aprēķināts. Zinu vien to, ka šīs rindas ceturtdienas vakarā rakstu īsi pirms savas nāves – enerģijas palicis vairs tikai 16%, un viedtālruņu īpašnieki labi zina, ko nozīmē 16%… telefons tūlīt, tūlīt nomirs.

Viedpulkstenis nozīmē arī to, ka pieaugušam cilvēkam no jauna nākas iemācīties pazīt pulksteni.

Iespējas ir visādas, un ar laiku ceru ar tām iepazīties, taču viena lieta gan man iepatikusies uzreiz, un tas ir soļu skaitītājs.

Līdz šim man soļu skaitītāja lietotne bija iestatīta telefonā, un tā it kā uzskaitīja manas ikdienas gaitas, taču jāteic, ka pulkstenī šī funkcija sniedz daudz lielāku optimisma devu.

Redziet, pirms ceturtdienas priekšpusdienā saņēmu jauno rotaļlietu, telefons uzrādīja nostaigātus 2000 soļus. Dienas beigās tas vēstīja par 9085 soļiem, taču tas bija pat mazāk nekā pulkstenī, kurš, atgādināšu, sāka ar divu tūkstošu deficītu.

Piefiksēju, ka dienas vidū, pa māju grozoties vien, salasīju pusi tūkstoša.

Skaida lieta, ka pulkstenis, uz rokas uzlikts, ir līdzi vienmēr un visur, kamēr telefonu jau uz ķemertiņu līdzi neņemsi… labi, tā ir vienīgā vieta mājās, kur to patiešām ņemam līdzi, taču domu gan jau sapratāt – mājās telefonu (ar vai bez sevis) parasti noliek vienā vietā, un viss. Soļu uzskaite beigusies, kas, protams, neatbilst realitātei.

Tas būtu pragmatiskais un acīmredzami loģiskais izskaidrojums, kādēļ pulkstenis nostaigājis vairāk nekā telefons.

Ir arī nesaprotamais. Proti, pastaigas laikā, arī vienā un tajā pašā distancē pulkstenis nostaigāja vairāk nekā telefons… ej un sazin’, kāpēc tā. Izmeklēšanu netaisīšu, lai noskaidrotu, kurš no abiem ir precīzāks. Galu galā, šajos trakajos krīzes laikos pozitīvas emocijas ir vairāk nekā nepieciešamas.

Kāpēc lai es ticētu un uzticētos tam, kurš mani sauc par sliņķi un, kas zina, varbūt pat klusībā domā, ka muļķis un neglītenis? To sauc par emocionālo vardarbību, un tāds negatīvisms man dzīvē nav vajadzīgs.

Protams, protams, arī tāpat, lai salasītu tik lielu soļu daudzumu, man nācās drusku piedomāt. Šoreiz gan tikai drusku – divreiz mēroju ceļu mājas-darbs, bet vakarā izmetu loku līdz jūrai.

Turpmākā mēneša laikā nāksies doties īsākās un garākās ekskursijās pa Liepāju, un dokumentēt savus piedzīvojumus “Apavu taupītāja dienasgrāmatā”.

Bet tagad teksta uzdevums mājās dīkā sēdošajiem skolēniem:

Cik kilometru liedaga vajadzīgs, lai tajā, atbilstoši epidemiologu ieteikumiem, varētu nostāties visi liepājnieki? Atgādināšu, ka mums vienam no otra jācenšas ievērot divu metru distanci. Tātad, vēlreiz: cik kilometru liedaga vajadzīgs, lai tajā, atbilstoši epidemiologu ieteikumiem, varētu nostāties visi liepājnieki?

Pareizo atbildi līdz piektdienas vakaram sūtiet vēstulēs uz “Rietumu radio” kontiem sociālajos tīklos “Facebook” un “Instagram”.

Soļu skaits 19. martā – aptuveni 11 356.

Dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”.