Apavu taupītāja dienasgrāmata

Apavu taupītāja dienasgrāmata, 2. sērija

Apavu taupītāja dienasgrāmata
2. sērija – 22. marts

lasa: Dzintars Hmieļevskis
(dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”)

Paradumu maiņa nav viegls process.

Viss sākas ar apņemšanos, tomēr iesākumā kāja var arī paslīdēt, pat neraugoties uz labajiem nolūkiem. Gluži vienkārši, nav pierasts.

Piemēram, piektdienā un sestdienā man mazliet pietrūka līdz maģiskajam 10 000 soļu limitam. Pietrūka vien daži simti soļu, tomēr pietrūcis ir pietrūcis – ja nav, tad nesanāk.

Būtu manī bijis mazliet vairāk entuziasma, iztrūkumu būtu varējis pacensties izstaigāt arī pa dzīvokli, un tas pat nebūtu licies pārlieku vājprātīgi, ja reiz nedēļas nogalē ziņās varējām lasīt, ka Austrijas galvaspilsētā Vīnē dzīvojošā ultragaro distanču skrējēja Diāna Džaviza sestdien veica sešu stundu skrējienu dzīvoklī pa 22 metru garu labirintu. Traki, vai ne? Lika pagaidīt.

Sestdien Austrijā bija paredzēts, ikgadējs sešu stundu labdarības skrējiens, kur ienākumi tiktu ziedoti ģimenēm ar smagi slimiem bērniem. Skrējiens, protams, nenotika, taču tā galvenais organizators sestdienu esot pavadījis, sešas stundas riņķojot ap virtuves galdu, savācot 70 kilometrus.

Ja paskatāmies uz šādu pieredzi, dažus desmitus reižu mērot ceļu no viena dzīvokļa gala līdz otram nešķiet nemaz tik apnicīgi vai galvu reibinoši.

Savai aizstāvībai varu teikt, ka par nelielo pārrēķināšanos (varat lasīt, noslinkošanu) svētdienā sodīju sevi ar dubultu devu.

Līdz jūrai, pēc tam gar jūru līdz nūdistu pludmalei (aiz robežas savu soli nespēru – pagaidām vēl tomēr nav tik silti), un atpakaļ pa smuki iemītu taciņu otrpus kāpām. Pusdienas pārtraukumā jau varēju doties ar izpildītu dienas normu un vēl atgūtu iepriekšējās divās dienās iekavēto.

Tāds vai citādāks staigātājs nebiju es vienīgais. Teikt, ka liedags mudžēja no ļaudīm, būtu stipri pārspīlēti – vietas pietika visiem un pat palika pāri, – vienlaikus, jūras mala un Jūrmalas parks bija tieši tik pilns ar cilvēkiem, cik tukšs bija pilsētas centrs.

Tagad, kad visiem tiek aktīvi atgādināta nepieciešamība pēc distances ieturēšanas, Liepāja ir vairāk nekā piemērota vieta ārkārtas stāvokļa pārdzīvošanai. Mums iedzīvotāju blīvums ir tik mazs, ka liedagā, starp Dienvidu molu un pilsētas robežu, varētu iznākt pilnīgi visi liepājnieki, izretoties atbilstoši epidemiologu ieteikumiem, un paliktu brīvs vēl kāds gabaliņš. No mola līdz robežai ir aptuveni 6 kilometri – vietas pietiek visiem.

Šeit arī ir izskaidrojums, kādēļ siltās un saulainās pavasara, vasaras un rudens dienās Liepājas centrs mēdz būt kā izmiris – visi kaut kur staigāt gribošie pilsētnieki ir parkā vai pie jūras, bet vietas pie jūras mums ir akurāt tik daudz, lai nevajadzētu drūzmēties. Kā jau mums, latviešiem, tas ir sen gadus pierasts.

Ja vēl pieķer klāt tik ļoti populāros Bernātus un citas tuvējās vietas…

Atnāc, draugs, pretī man liedagā!

Kamēr vēl cilvēku prātus satraukušais vīruss nav licis valdībai ieviest vispārēju karantīnu, izmantojiet iespēju un baudiet pavasari! Putni jau atlidojuši, un jautri ņemas pa koku un krūmu zariem, skaļi čiepstēdami. Kaut kur jau plaukst pirmās lapas. Arī pūpoli kāpu vannās lepni izmetuši savas sidrabainās muguras. Daba turpina savu ierasto ritējumu, ja vien varam tā sacīt pēc izpalikušas ziemas… katrā ziņā, par spīti saltajiem rītiem, pavasaris nekur nav pazudis – tas ir tepat, aiz durvīm, aiz loga.

Dzīvosim – redzēsim, bet, kamēr redzēsim – jādzīvo. Protams, atbilstoši ārstu norādījumiem.

Soļu skaits 22. martā – aptuveni 20 302

Tas ir mans pārliecinošs rekords, kopš aizvadītā gada augustā vispār sāku niekoties ar soļu skaitīšanu.

Un cik daudz esi nostaigājis Tu? Raksti man sociālajos tīklos, dalīsimies pieredzē, tostarp par iecienītākajiem pastaigu maršrutiem ikdienā un svētkos.

Dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”.

Lai veiksmīga un veselīga nedēļa!