Apavu taupītāja dienasgrāmata

Apavu taupītāja dienasgrāmata, 6. sērija

Apavu taupītāja dienasgrāmata
6. sērija – 26. marts
lasa: Dzintars Hmieļevskis

(dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”)

Nūdistu pludmale pamazām sāk kļūt par galamērķi. To gan nevar teikt par pašiem nūdistiem – pagaidām neesmu tur manījis ne izģērbties gribētājas vai gribētājus, ne arī izģērbties gribētāju vērotājus.

Un par ko gan mocīties dzestrā darba dienas vakarā, ja visu var parādīt un uz visu paskatīties, neizejot no mājas, “Instagramā”. Turklāt bez riska tikt pie administratīvā pārkāpuma protokola vai iesnām un klepus.

Pie klepus tikt mūslaikos ir riskanti – tas var beigties ar 14 dienām pilnīgā izolācijā. Ļaunākajā gadījumā pirms tam vēl arī var atrauties pa muti no kāda nervozāka garāmgājēja, ja reflektorisko norisi, kuras laikā gaiss spēcīgu grūdienu veidā izplūst caur sašaurinātu balss spraugu, radot raksturīgas skaņas, nevietā nav izdevies pieturēt.

Kaut arī bailīgākie pilsoņi un nepilsoņi tagad sēž mājās, uz veikalu ik pa laikam taču iziet arī viņi un tad var sanākt bēdīgi, pat ja klepus iemesls bijusi kaklā ieķērusies košļājamā gumija (dzīvē visādi gadās).

Jautājumus uzdos pēc tam. Vispirms traumpunkts, pēc tam karantīna.

Pirms dažām dienām, ar kādu personu apcerot nūdistu pludmales popularitāti Liepājā, uzzināju, ka savulaik tur skatītāju esot bijis vairāk nekā pašu nūdistu. Kā smejies, it kā jau mūsdienās internetā visu var apskatīt no visām pusēm, un skatāmā materiāla ir gana daudz jebkurai gaumei, tomēr bildes ir tikai bildes, un neba nu informatīvos nolūkos tās tiek skatītas… lai gan, ko var zināt – ja cilvēkam atmiņa ir tikpat laba kā izdegušai spuldzītei, neko nepadarīsi – jāskatās ir katru dienu.

Ko es iesākšu, kad tur parādīsies cilvēki, no kuriem iedzimtā pieklājība prasītu delikāti novērsties, šobrīd vēl nezinu. Problēmas risināšu tad, kad tās radīsies. Ja radīsies.

Vienlaikus, plikumi vienmēr un visus ir tik ļoti interesējuši, ka reizēm tīri vai jābrīnās, kāpēc cilvēki tik milzīgu uzmanību pievērš, lai nepievērstu uzmanību tam, kas viņus interesē visvairāk.

Piemēram, 1933. gadā avīze “Pēdējā Brīdī” atspoguļoja sekojošu problēmu:

“Kamēr Jūrmalā bargi soda katru peldnoteikumu pārkāpēju, kas neatļautā laikā uzturas kāpās un liedagā, pavisam citāda aina ir Rīgā. Tur kopēja peldēšanās bez peldkostīmiem novērojama kā Daugavas nomaļākos krastos, tā arī Māras dīķī. Pēdējā gan pacelts žogs, kas šķir peldiestādi divās daļās – vīriešiem un sievietēm. Bet no ielas itin labi var vērot visu, kas notiek peldētavā un šo arī izmanto daudzi ziņkārīgie, prāvos pulciņos pastaigādamies peldētavas tuvumā. Arī paši peldētāji nebūt nav kautri, bet, ja peldētavā salasās daudz tautas, apmetas turpat, uz atklāta krasta. Sauļojas un peldas bez peldkostīmiem. Cik barga tikumība tiek piekopta Jūrmalā, tik lielu iecietību izrāda peldētājiem pilsētā.”

21. gadsimtā Latvijā par šāda mēroga nekārtībām vairs nav dzirdēts.

Soļu skaits 26. martā – aptuveni 21 257 jeb 17,4 kilometri.

Jā, tas ir jauns rekords. Svētdienas rezultātu pamanījos apsteigt par teju tūkstoti, taču piektdienā būs jāņem atslodze un jāizpilda vien apņemtais minimums – tāda staigāšana liek just, ka ir kājas.

Tiesa, ne jau no parastas pastaigāšanās vien. Izmēģināju “iešanas aktivitātes” režīmu, kuras laikā pulkstenis ekrānā rāda iešanas tempu, sirds ritmu, nostaigātos kilometrus un ceļā pavadīto laiku. Pēc tam var apskatīties arī detalizētāku statistiku par aizvadīto ceļa posmu.

Tad nu, lūk, no manām mājām līdz nūdistu pludmalei ir pieci kilometri un 50 metri, un aptuveni trīs ar pusi kilometrus sanāca iet gar jūras malu.

Pirmajā kilometrā jeb pilsētā mans pārvietošanās ātrums bija 5,3 kilometri stundā, taču katrs nākamais kilometrs bija ātrāks par iepriekšējo, beigās sasniedzot vidēji 6,9 kilometrus stundā jeb tā saucamais temps – astoņās minūtēs un 41,1 sekundē veikts piektais kilometrs.

Maksimālais iešanas ātrums – 7,6 kilometri stundā, savukārt vidējais kustības ātrums – 6,5 kilometri stundā.

Interesanti.

Sportiski noskaņoti cilvēki var darīt arī otrādi – ieprogrammēt sacensību vai treniņu stratēģiju, proti, telefona aplikācijā izvēlēties distances garumu, norādīt mērķa laiku, kā arī tempa izmaiņas – sākt ātrāk un tempu kāpināt uz beigām, vai otrādi, vai visu ceļa posmu veikt vienādā ātrumā, un tad pulkstenis saka priekšā, vai viss notiek pēc plāna. Šo gan neesmu izmēģinājis praksē, bet varēt var.

Visādi citādi, interesanta rotaļlieta.

Dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”.