Apavu taupītāja dienasgrāmata

Apavu taupītāja dienasgrāmata, 7. sērija

Apavu taupītāja dienasgrāmata
7. sērija – 29. marts
lasa: Dzintars Hmieļevskis

(dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”)

Ir viegli būt slinkam, tāpēc šoreiz esmu nolēmis mazliet palūkoties uz tādu lietu kā pašdisciplīna un motivācija, proti, kāpēc un kā darīt, ja var nedarīt?

Cilvēks ir ļoti radoša būtne, un vienmēr prot atrast attaisnojumu, kāpēc kaut kas nav paveikts vai sanācis. Piemēram, piektdien man līdz 10 tūkstošu soļu robežai drusku pietrūka, nepilni 900 soļi. Iemesls ir – nepaguvu dienas grafikā iekļaut vēl desmit minūtes pastaigas.

Nu, nesanāca, piedodiet. Un tomēr, ja man nebūtu izvirzīts mērķis, parastos apstākļos tādā dienā kā piektdiena būtu nostaigājis knapi trīs tūkstošus soļu.

No salīdzināšanas sākas visas nelaimes, taču no salīdzināšanas var sākties arī veselīga attieksme pret apkārt notiekošo. Mērķis netika sasniegts, un tomēr rezultāts bija daudz labāks nekā būtu bijis mēnesi iepriekš. Tas tomēr ir sasniegums.

Secinu – sevi disciplinēt ir vieglāk, ja katru dienu jāsasniedz noteikts mērķis.

Tas neattiecas tikai uz iešanu, bet arī visām citām lietām. Dienu daudz produktīvāk ir iespējams pavadīt, ja katru dienu tiek ievērotas noteiktas lietas. Piemēram, ja ir darba diena, bet strādājat no mājām, daudz efektīvāk viss notiks, ja negulšņāsiet ar datoru gultā, grauzdams cepumus, bet gan saģērbsieties, apsēdīsieties pie galda un ievērosiet tādu pašu darba kultūru kā birojā.

Darbs pidžammā? Nemāniet sevi. Lai kā daudziem varbūt arī šis vārds nepatiktu, taču disciplīnas ievērošana ir viena no panākumu atslēgām.

Kaut kādā brīdī šī disciplīna var kļūt arī par gluži pašsaprotamu un pat patīkamu paradumu, taču sākuma posmā ir labi, ja kāds izvirzītos mērķus mazliet arī pieskata vai vismaz par paveikto ir jāatskaitās – slinkam būt ir viegli.

Neviens neuzzinās, ka vienu dienu sanācis izlaist? Neuzzinās. Neviens neuzzinās, ja ir sanācis izlaist divas dienas, tad nedēļu, līdz beidzot par pašsaprotamu un patīkamu paradumu ir kļuvusi nevis disciplīnas ievērošana, bet gan slinkums.

Ja esat nolēmis lasīt grāmatas, izvirziet sev kaut nelielu, bet tomēr mērķi – desmit, divdesmit lappuses dienā. Ja sanāks vairāk, ļoti labi, bet minimālo programmu nospraust vajag, un vajag arī censties to ievērot.

Nepārprotiet, neesmu perfekts – ir lietas, kurām savā dzīvē labprāt gribētu pievērst lielāku uzmanību, taču pagaidām tās mazliet tomēr pieklibo.

Dažkārt, kā piektdien, mazliet pieklibo arī soļošana. Pietrūka 900 soļu, taču nākamajā dienā programmu izpildīju ne tikai ar uzviju, bet pat dubultā. Ne tikai dubultā, bet pat sasniedzu jaunu dienas rekordu – 21 307 soļi jeb 17,4 kilometri. Ceturtdien sasniegtais rezultāts tika labots par 50 soļiem, un atzīšos, ka sestdien pēdējos 100 vai 200 soļus mērķtiecīgi noriņķoju pa dzīvokli.

Ieslēdzās gluži sportisks azarts – ja reiz esmu tik daudz nostaigājis, var taču reizes četras vai piecas nosoļot no viena dzīvokļa stūra līdz otram, un atpakaļ, un dienu pabeigt uz maksimāli pozitīvas nots? Var.

No vienas puses, cenšos iegalvot, ka rekordi nav pašmērķis, un tomēr kaut kādos brīžos sportisks azarts ieslēdzas.

Ja laikapstākļi lutina, vajag tos izmantot. Mājās varēs sēdēt arī aukstās un lietainās dienās. Varētu pat teikt, ka man ir paveicies, jo, kopš 19. martā saņēmu viedo pulksteni, tādu pa īstam nejauku dienu nav bijis. Iespējams, nāktos pārdomāt kustēšanās stratēģiju un pāriet nevis pie 10 tūkstošiem soļu katru dienu, bet gan vidēji septiņu dienu periodā.

No vienas puses, tas būtu ļoti ērti – darba dienās var cītīgi strādāt un taupīt enerģiju, bet brīvdienās atgūt nokavēto.

Mazliet matemātikas. Ja man darba dienā bez piespiešanās nostaigāto soļu skaits sasniedz aptuveni četrus tūkstošus, tas nozīmē, ka dienā iekrātu 6000 soļu deficītu. Piecās dienās – deficīts sasniedz jau 30 tūkstošus soļu, līdz ar to divās brīvdienās, lai izpildītu vidējo rādītāju, jānostaigā 50 tūkstoši. Katru dienu pa 25.

Tas ir ārkārtīgi daudz, līdz ar to atgriežamies pie pašdisciplīnas un ikdienas paradumu striktas ievērošanas – iziet 15 minūšu pastaigā darba dienas vidū, apmest divus lokus ap savu kvartālu vakarā, neiet mājās pa gluži pašu taisnāko ceļu. Tiekties uz nosprausto mērķi.

Galējības nevienā jomā nav veselīgas.

Ja vēlies notievēt, vingro katru dienu un veselīgi ēd katru dienu, nevis sešas dienas rij kā cūka, bet septītajā badojies un nodzen sevi līdz sirdsklauvēm, cenzdamies nosoļot maratonu.

Ja vēlies kaut ko iemācīties, mācies katru dienu, ne tikai pēdējā vakarā pirms eksāmena.

Šādas pamācības varētu turpināt ilgi un dikti, taču doma ir saprotama. Vienlaikus, jāatceras, ka mēs visi esam cilvēki, un mums visiem mēdz paslīdēt kāja. Ko darīt? Nebaidīties nākamajā dienā sākt no jauna.

Paskatīsimies kaut vai uz maziem bērniem, kas mācās staigāt – krīt vienā krišanā, bet vai tāpēc viņi atsakās no domas, ka vajadzētu tomēr celties un staigāt. Laikam jau ne.

Dzīve ir ciešanas, bet no ciešanām ir iespējams atbrīvoties.

Atgriežoties pie mana “Garmin” 10 tūkstošu soļu izaicinājuma, kā tad man aizvadītajās trīs dienās galu galā ir veicies.

Jau minēju, ka piektdien nostaigāju vien 9108 soļus, kas vienalga ir neslikti 7,53 kilometri. Sestdienas rezultāts – 21 307 soļi jeb 17,42 kilometri.

Svētdien savukārt normu pārsniedzu par nepilniem diviem simtiem.

Savukārt aizvadītajā nedēļā, no 23. līdz 29. martam, kopējais soļu skaits sasniedzis, manuprāt, iespaidīgus 100 702 jeb 14 386 vidēji dienā. Septiņu dienu laikā esmu nostaigājis 82,7 kilometrus, kas ir no Liepājas līdz gandrīz pašai Kuldīgai.

Sestdien biju nogājis līdz pašai pilsētas dienvidu robežai. Laiks, protams, arī lutināja – cimdi un šalle bija veiksmīgi atstāta mājās, un arī jaku lielākoties mierīgi varēja turēt vaļā pat pašā jūras krastā. Bezvējš, ko nevarēja teikt par situāciju svētdienā.

Kā mēdzam sacīt radio interviju noslēgumā, sekosim līdzi situācijai – ja nedēļas nogalē atkal būs silti un saulaini, varbūt vajadzēs paieties vēl kādu mazliet garāku gabalu.

Dienasgrāmatu šodien noslēgšu ar tautasdziesmas vārdiem:

Es uzkāpu kalniņā
Sauļotājus lūkoties, –
Nav neviena sauļotāja,
Tikai tukšas pudelītes.

Tā nu tas ir, dārgie draugi, cilvēki ir cūkas… lai gan tas nav īsti korekts salīdzinājums, jo es nezinu nevienu cūku, kura mežā vai jūrmalas kāpās aiz sevis būtu atstājusi tukšu pudeli.

Cienīsim savu apkārtējo vidi un līdzcilvēkus – ejot ārpus mājas, neatstāsim aiz sevis ne gružus, ne arī vīrusus.

Lai jums skaista šī nedēļa!

Dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”.