Apavu taupītāja dienasgrāmata

Apavu taupītāja dienasgrāmata, 9. sērija

Apavu taupītāja dienasgrāmata
9. sērija – 31. marts
lasa: Dzintars Hmieļevskis

(dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”)

Lai sāktu, pietiek ar vienu pašu soli. Kaut pašu mazāko. Solis, un tu jau ej… no dīvāna uz virtuvi un atpakaļ, tā arī neko nepaņēmis. Stāvēji un grozījies, un nevarēji saprast: visa kā sapirkts tik daudz, ka neko nemaz negribas.

Viens solis šķir mūs no sēdēšanas uz dīvāna un atrašanās virtuvē pie ledusskapja.

Protams, ne jau burtiski viens. Jādomā, ka tik mazos dzīvoklīšos cilvēki tomēr nedzīvo… vai arī nav kļuvuši tik slinki, ka ledusskapi novietojuši blakus dīvānam.

Pirmais solis ir pats grūtākais. Pēc tam jau tu ej, un ej, un nogursti, bet, neko darīt, jāiet vien ir. Pēc kā gan tas izskatīsies, ja vienkārši nolemsi apsēsties uz ietves un palikt? Štrunc par izskatīšanos, jēga no tā kāda? Ir jāiet, jo tā īsti nav jau citu variantu. Griezties atpakaļ? Protams, bet vai dažkārt negadās tā, ka esi aizgājis tik tālu, ka atpakaļceļa nevis nav, bet gan tas ir tikpat grūts kā šurpceļš?

Tā tikai liekas, ka atkāpties, atgriezties atpakaļ ir vieglāk. Nav.

1812. gada 7. septembrī Maskavas pievārtē notika Borodinas kauja starp Krievijas un Francijas armijām. Ciezdama lielus zaudējumus, Krievijas armija atkāpās, tomēr tā saglabāja kaujasspējas.

14. septembrī Napoleons iegāja atstātajā un degošajā Maskavā. Kad Krievija atteicās kapitulēt, oktobrī Napoleons ar armiju centās nokļūt Kalugas apkaimē, lai papildinātu proviantu. Krievijas armijai ar kaujām izdevās novirzīt Napoleonu uz to pašu izpostīto Smoļenskas virzienu, kur apvidus resursi bija iznīcināti. Napoleons bija spiests sākt atkāpšanos.

Ātri uznākušās ziemas, krievu armijas daļu, kā arī vietējo iedzīvotāju vienību uzbrukumu dēļ atkāpšanās pamazām izvērtās bēgšanā.

Kad 1812. gada novembra beigās notika Berezinas kauja un Napoleonam ar lielām pūlēm izdevās šķērsot Berezinas upi, no 500 000 lielās armijas bija atlikuši 27 000 cilvēku. Napoloens pameta armijas atliekas un aizsteidzās uz Parīzi.

Atpakaļceļa nav, ir tikai ceļa nesākšana, bet kur gan mēs atrastos, ja visu mūžu to vien būtu darījuši kā sēdējuši uz dīvāna? Sāksim jau ar to, ka mums nemaz nebūtu dīvāna, uz kā sēdēt.

Ir jāiet. Ja vēlies pludmales sezonu sākt skaisti, ir jādara.

Šogad, protams, ir mazliet citādāk nekā parasti – pareizākā rīcība esot sēdēšana uz dīvāna, bet pludmales sezonas atklāšanas brīdī joprojām nāksies ievērot distancēšanos, bet, kā zināms, no attāluma visas sievietes izskatās skaistas… gluži kā tumsā vai… lai nu paliek.

Vaicāsiet, kāpēc izceļu tieši sievietes? Tāpēc, ka gadsimtu gaitā veidojušies priekšstati par dzimumu lomām sabiedrībā. Tikai teorija, tomēr vīrieši lielākoties savu vērtību nosaka pēc tā, ko viņi ir izdarījuši, kamēr sievietēm ir svarīgi būt skaistām.

Mazs, apaļš oligarhs kopā ar piecām (vai cik nu katrs var atļauties) slaidām modelēm uz jahtas saulainā jūrā ir žanra klasika.

Jūs varat dusmoties uz mani, taču tā ir realitāte ļoti lielā daļā sabiedrības, bet ne par to šorīt. Par staigāšanu un fiziskām aktivitātēm.

Soļu skaits 31. martā – 9081.

Jā, par maz. Nebūtu vakarā saņēmies izdzīt sevi no mājas, būt vispār zem 3000. Vienlaikus, vakara pastaigas vidējais ātrums sasniedza 6,7 kilometrus stundā, bet maksimālais – 8,5 kilometrus stundā. Pastaigas.

Vaicāsiet: ko tā? Redziet, radio formāts un iedzimtā pieklājība liedz sniegt izvērstu atbildi uz šo jautājumu, tāpēc tā šorīt paliks miglā tīta. Visādi citādi, vidējais pastaigu garums vienas nedēļas periodā joprojām ir pietiekami solīdi pāri 12 tūkstošiem soļu, tādēļ arī nejūtos kaut ko pārlieku daudz iekavējis.

Izaicinājums jau tāpēc ir izaicinājums, ka tas sagādā piepūli.

Dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”.