Apavu taupītāja dienasgrāmata

Apavu taupītāja dienasgrāmata, 12. sērija

Apavu taupītāja dienasgrāmata
12. sērija – 5. aprīlis
lasa: Dzintars Hmieļevskis

(dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”)

Svētceļojums nav nekāda joka lieta.

Vienalga, vai galamērķis būtu Roma, mūslaiku latvju staigātāju tik ļoti iecienītā Santjago de Kompostela Spānijas ziemeļrietumos, vai tepat, pašmāju Aglona… lai gan kāds nu tepat – no Liepājas līdz Aglonai ir kājām ejami aptuveni 430 kilometri, ko svētceļnieki veic 17 dienās jeb 25 kilometrus dienā.

Līdz Romai un Santjago de Kompostelai, saprotams, ir daudz tālāk. Ja interesē, tad, attiecīgi, 2140 un 3191 kilometrs. Pie iepriekš minētā tempa tās ir 85 vai 128 ceļā pavadītas dienas.

Svētceļojums nav nekāda joka lieta.

Saprotams, ka aizvadītajā nedēļas nogalē svētceļojumā nedevos, vismaz ne šī jēdziena klasiskajā izpratnē, un tomēr sestdien veiktā distance pēc garuma un kaut kādā mērā arī satura varētu tikt pielīdzināta šai aktivitātei.

Jau iepriekš atvainojos uzcītīgiem jebkādas reliģijas sekotājiem, ja viņiem mani pārspriedumi šķitīs nepareizi. Šis ir mans viedoklis un skatījums uz reliģiskas dabas rituālu jēgu arī nereliģioza cilvēka ikdienā.

Lai to uzzinātu, mums vispirms jānoskaidro, kas tad īsti ir svētceļojums.

“Svētceļojums jau no seniem laikiem simbolizē cilvēka dziļākos meklējumus un ilgas pēc atjaunotas dzīves. Tas ir īpašs gandarījuma veids, kur, panesot ceļa grūtības un uz laiku aizmirstot ikdienu, tiek dzīvota intensīva pārdomu garīgā dzīve.

Svētceļojums nav pārgājiens vai atpūta, tas ir dažādu pārdzīvojumu un piedzīvojumu pilns laiks, kurā cilvēks atklāj sevi no jauna, atrod atbildes uz daudziem jautājumiem un atklāj savas turpmākās dzīves aicinājumu.”

Šis bija mazliet rediģēts izvilkums no skaidrojuma Rīgas arhidiecēzes portālā.

Ja vaicājat man, vai garajās pastaigās uz laiku aizmirstu ikdienu? Pilnīgi noteikti. Tikvien kā pastaigai jābūt pietiekami garai, lai tā paspētu kļūt mazliet garlaicīga… nē, es nepārteicos – manuprāt, tieši tajā brīdī, kad mums ir kļuvis garlaicīgi, īstais ceļš tikai sākas.

Galvā parādās domas, kādas nekad iepriekš nav sanācis domāt; sāku pievērst uzmanību sīkumiem sev apkārt… un dzīve taču sastāv no sīkumiem? Protams, beigās tie veido lielo bildi, taču neviens mākslinieks nevienu gleznu nerada, uzlejot uz audekla spaini dažādu krāsu sajaukuma… labi, modernajā mākslā visādi brīnumi var gadīties, bet, ja runājam par klasisko glezniecību, gleznā ir svarīga katra detaļa.

Vai mēs zinām, kas ir tās detaļas, kas veido mūsu dzīvi? Mājas, darbs, veikals, mājas, kādam varbūt arī “piedzerties un kotleti” vietā ir arī kāds koncerts vai teātris, tomēr tās jau ir tikai pamatkrāsas un dzīves lielie laukumi. Kad atkal atvērsies mākslas galerijas, piebāziet kādai gleznai degunu klāt mazliet tuvāk un pievērsiet uzmanību mākslinieka smalkajiem triepieniem… māksla jābauda no attāluma? Tad jau varbūt arī dzīve jābauda no attāluma? Es saku, ka mākslā, mūzikā, zinātnē un, galu galā, arī dzīvē pavisam cita burvība paveras, ja sākam pievērsties detaļām un varbūt pat nedaudz arī izprotam tās.

Vai mums ir laika padomāt par detaļām? Ne vienmēr. Vismaz ne man, kaut arī cenšos.

Tagad daudzi, kas savas un citu cilvēku veselības vārdā nolēmuši izolēties no sabiedrības vai pat vispār divas nedēļas atrodas karantīnā, manuprāt, izdzīvos pat tādu kā iniciācijas rituālu.

Palikt pilnīgā vienatnē, klusumā, atbrīvoties no parastās ikdienas un līdz ar to arī kaut kādā ziņā no prāta satura… nepateikšu precīzi, taču ir dzirdēti stāsti par iniciācijas rituāliem senajās kultūrās, kur, piemēram, zēnu aizsūtīja mežā un mājās gaidīja tikai ar kārtīgu medījumu vai par vīrieti neuzskatīja, kamēr nebija piedalījies savā pirmajā kaujā ar kaimiņu cilts dauzoņām. Tā sacīt, tu nevari saprast dzīvi, ja neesi sastapies aci pret aci ar nāvi…

Neapgalvošu, ka tā ir absolūtā dzīves patiesība. Drīzāk, ar to vien nepietiek. Ja palūkojamies uz dažviet joprojām novērojamo tradīciju braukt izkauties uz kaimiņu pagastā notiekošo diskotēku, laikam jau nevarētu teikt, ka visi šādā veidā iniciētie vīriešu kārtas pārstāvji būtu sasnieguši 21. gadsimta Rietumu sabiedrībai atbilstošu izpratnes līmeni… vai varbūt varam teikt? Nezinu.

Juris Rubenis par iniciāciju raksta, ka tā nozīmē atrast sevi kā pasaules daļu, atrast “savu vietu” un savu dvēseli. Iniciācija vēsta: tu vēl daudz ko par sevi nezini. Neiniciēts cilvēks nenobriest – viņš ir “mūžīgais pusaudzis”, un tā esot Rietumu pasaulē plaši izplatīta problēma – “pusaudžu kultūra”.

Meditācija, vērības pilna uzturēšanās klusumā jau kopš senatnes esot bijis viens no centrālajiem iniciācijas instrumentiem.

Stundām ilgi sēdēt uz grīdas lotosa pozā un izlikties, ka sasniedzu apgaismību… kādam tas der, taču ne man. No otras puses, man nesagādā nekādas problēmas vienkārši sēdēt klubkrēslā vai dīvānā un prātot par dzīvi (vai sapņošana atvērtām acīm arī skaitās meditācija?), tomēr vērības pilnu uzturēšanos klusumā iespējams praktizēt arī garās pastaigās.

Pārdomu kilometrs. Tas ir kilometrs, kurā ikdienas rūpes atsakās doties tālāk, un es palieku viens pats ar sevi.

Jo biežāk to praktizē, jo ātrāk šis kilometrs pienāk, jo dziļāk sevī izdodas ieskatītes.

Garā pastaigā cilvēks atklāj sevi no jauna, atrod atbildes uz daudziem jautājumiem un atklāj savas turpmākās dzīves aicinājumu… vajag tikai pietiekami ilgi iet, gluži kā svētceļojumā.

Ja reiz svētceļojums ir process, tad kāpēc tam parasti ir kāds galamērķis? Laikam jau tāpēc, lai pārāk ātri nepiezagtos padarīta darba sajūta.

Man “Garmin” izaicinājums sākās 18. martā, pirms 19 dienām. Ja svētceļnieki pa šo laiku jau sen atrastos Aglonā un ēstu desmaizes, es vēl esmu tikai pusceļā, tikko izgājis cauri Jelgavai.

Šajā laikā esmu nostaigājis mazliet vairāk par 235 tūkstošiem soļu jeb 193 kilometrus. Tas nepavisam nav slikti – vidēji vairāk par 12 tūkstošiem soļu dienā ir trīsreiz vairāk nekā iepriekš.

Aizvadītās nedēļas rezultāts – 84 779 soļi jeb 69,8 kilometri, turklāt sestdien sasniedzu jaunu personīgo rekordu, vienas dienas laikā nostaigājot 25 205 soļus, kas atbilst teju 21 kilometram.

Viegli nebija. Sevišķi nākamajā dienā, taču vairāk nekā 11 tūkstoši soļu tika sperti arī svētdien.

Dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”.

Vēl pēdējā piebilde. Brīdī, kad cilvēks iemācās garlaikoties, viņam nekad mūžā vairs nav garlaicīgi.