Apavu taupītāja dienasgrāmata

Apavu taupītāja dienasgrāmata, 13. sērija

Apavu taupītāja dienasgrāmata
13. sērija – 6. aprīlis
lasa: Dzintars Hmieļevskis

(dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”)

Jūra. Visapkārt tikai jūra, jūra, jūra… it kā pilsētā nebūtu nevienas citas vietas, uz kurieni aiziet izvēdināt acis no dienišķi nepārtrauktās ekrānos lūrēšanas!

Tūristiem galvenais iemesls, kāpēc viņi vasarās brauc uz Liepāju (cerams, ka varēs braukt arī šovasar), ir jūra. Un cilvēki var taisīt kādus tikai kultūras un izklaides pasākumus prāts spēj izdomāt, kad iebraucējam paprasīs, kāpēc atbraucis uz Liepāju, viņš pateiks, ka te ir jūra.

Nav jau melots – jūra te ir. Liedags arī neskaitāmas reizes plašāks nekā slavenajā Rivjērā…

Reiz biju Kannās. Brīvi pieejamās pludmales daļas ir divas, viena 400 metrus gara, bet otra – pusotru kilometru, taču abas ir nieka 10 līdz 15 metrus platas smilšu strēmeles, turklāt vēl pāris metru tālāk atrodas četru joslu iela.

Pārējās ir maksas? Ja ar pārējām mēs saprotam divas mazas, ap 400 kvadrātmetru lielas smilšu pļeckas, tad tā varam teikt. Kannās pludmales praktiski nav. Nicā situācija ir maķenīt labāka – tur četru ar pusi kilometru garumā stiepjas 20 līdz 30 metrus plata smalku akmentiņu josla… ja ir redzēta Liepājas pludmale, par smiltīm tās saukt mēle neceļas. Kūrorti, vai zinies.

Liepājas centrālajā pludmalē platums vietām sasniedz pat 100 metrus, bet nekur arī nav mazāks par 40. Un tā 50 kilometru garumā līdz pašai Lietuvas robežai!

Atkal es par to jūru… it kā Liepājā nebūtu nevienas citas vietas, uz kurieni aiziet.

Līdzīgi kā sociālajos tīklos – vari rakstīt, ko gribi, dalīties ar kādu tikai informāciju negribi, bet atliek ielikt vienu kaķa bildi, un publika sajūsmā lauž krēslus.

Iespējams, pēc dažiem gadu tūkstošiem par mūsu sabiedrību teiks to pašu, ko mēs – par senajiem ēģiptiešiem.

Kaķa pielūgšanas kults bija plaši izplatīts jau Senajā Ēģiptē. Slavenajā ēģiptiešu “Mirušo grāmatas” 17. nodaļā viens no svarīgākajiem ēģiptiešu panteona dieviem – saules dievs Ra – cilvēkiem parādās kā “diženais kaķis”.

Vakar nolēmu aiziet līdz ezeram.

Kas tur bija putnu! Un visiem jākliedz.

Vēl trakāk nekā Marakešas tirgū, un visi, kuri bijuši Marakešas tirgū, zina, par ko runāju. Es gan tur neesmu bijis, bet varu iedomāties.

Citādi, ūdens pagalam mierīgs, cik nu pa vienu niedru klājuma spraugu dabūju paskatīties.

Te gan man jāsaka, nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka visu, kas interesē, var noskatīties, noklausīties vai izlasīt jebkurā laikā. Saullēktu pirmdienas vakarā nerādīja.

Skatos uz pretējo krastu, un atmiņā ataust teiksmas par vīriem, kuri siltās vasaras dienās ezeram pārgājuši pāri kājām. Tālu jau nav, tikai divi kilometri. Tuvāk nekā no ezera malas līdz jūrai pilsētas centra daļā, ejot pa Zāļu un pēc tam Peldu ielu. Ūdenī gan nebridu. Kaut arī gaiss bija tik pavasarīgi silts, ka jaku tā vien prasījās turēt vaļā, ūdenī būtu nosalis, nemaz neticis Liepājas robežai… ja arī būtu, kam man tas vajadzīgs. Pirmais, kurš to paveicis, tāpat nebūtu.

Gaisā uzvēdī reibinoši salda ziedu smarža. Laikam aliča – Kaukāza plūme. Galvot gan nevaru, Kaukāzā neesmu bijis.

Droši zinu vien to, ka tuvojas vasara. Iziet no mājas pirms saullēkta kļūst arvien grūtāk.

Soļu skaits 6. aprīlī – 10 077.

Dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”.