Apavu taupītāja dienasgrāmata

Apavu taupītāja dienasgrāmata, 15. sērija

Apavu taupītāja dienasgrāmata
15. sērija – 8. aprīlis
lasa: Dzintars Hmieļevskis

(dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”)

Pavasaris atnāk pa druskai.

Pirmo reizi pavasaris atnāk līdz ar pirmo atkusni… vismaz kādreiz tā bija. Pēdējā ziemā, kā mēs to visi labi atceramies, ziemas nemaz nebija, un kaut kādā brīdī rudens vienkārši pārgāja pavasarī. Daži mēļo, ka tas notika 25. janvārī, kas vēsturiski esot aukstākais punkts Eiropā, ilgākā laika periodā skatoties. Vai tā ir taisnība, nezinu. Tāpēc jau saku, ka mēļo.

Otro reizi pavasaris pienāk, kad, izejot uz darbu, laukā jau ir drusku gaišs. Trešo reizi – kad saule savu darba dienu sāk drusku pirms un beidz drusku pēc mums.

Tad dobēs drusku sāk rotāties pirmās pavasara puķes – krokusi, vizbulītes, zilsniedzītes… aizmirsu par sniegpulkstenītēm… tās laikam zied drusku ātrāk, bet neņemiet ļaunā – es jau zēns no pilsētas.

Piekto reizi pavasaris pienāk, kad kokiem un krūmiem drusku sāk parādīties pirmie lapu pumpuri, kas dienām un pat nedēļām pacietīgi sēž zaros un gaida Lapu fejas atnākšanu. Tā vienā klusā naktī, kad visi guļ, izlido cauri pilsētai un, skat, cilvēki dzer rīta kafiju un brīnās, pa kuru laiku viss pēkšņi kļuvis zaļš?! Tā mēs drusku brīnāmies katru gadu, un tā ir pavasara septītā atnākšana.

Sesto reizi pavasaris atnāk, kad drusku sākam atļauties atstāt mājās šalli, kaut kur aizmirst cimdus vai pat virsjaku.

Vai pavasaris var pienākt arī astoto reizi? Noteikti. Katrs rīts taču pa druskai ir kā pavasaris, un iespēja kaut kam drusku jaunam.

Pavasaris atnāk pa druskai.

Un vēl jau nepieminēju to grūti izskaidrojamo sajūtu, kad no rīta izej laukā, un gaiss vienkārši drusku smaržo pēc pavasara.

Arī pavasara pirmais pērkons, pēc kura atkal drusku drīkst sēsties uz zemes.

Man nojuka daudzo pavasaru skaits un secība, taču pavasaris katram pienāk savā laikā. Vieniem drusku ātrāk, citiem vēlāk, vēl dažiem pavisam vēlu – vieni jau sen rotājas koši zaļos vasaras tērpos, bet kāds vēl pumpurus nav paspējis izspraukt.

Nekas, vasaru jau tāpat nozaļos visi, un rudenī lapas nometīs visi… lai nākamajā pavasarī viss atkal sāktos no gala.

Savu pavasari gaida arī ēkas.

Piemēram, Graudu ielas “Kosmosam” kosmoss vēl nav saslēdzies. Diloņa slimnīca Sporta ielā arī drusku izdilusi. Gluži kā ar kokiem, ir ēkas, kurām pavasaris sācies jau tik sen, ka šobrīd pilnā plaukumā ir pat vasara, kamēr citas savu pavasari vēl tikai gaida.

Vai tas – labi vai slikti? Man jau liekas, ka dzīvošana utopijā varētu būt drusku garlaicīga. Viss jau ir izdarīts, viss ir ideāli. Ar ko cilvēkiem nodarboties, ja nekā vairs nevajag? Līdzīgi kā no mīlestības līdz naidam dažkārt ir tikai viens mazs solis, arī no utopijas līdz distopijai nav tāls ceļš ejams. Tāda maza druska.

Cik tāls ceļš ejams no rīta līdz vakaram?

Soļu skaits 8. aprīlī – 10 082.

Dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”.