Apavu taupītāja dienasgrāmata

Apavu taupītāja dienasgrāmata. Noslēgums

Apavu taupītāja dienasgrāmata
16. sērija – noslēgums
lasa: Dzintars Hmieļevskis

(dienasgrāmata top sadarbībā ar “Garmin”)

Vai tu pazīsti Liepāju?

Man likās, ka daudz maz pazīstu, taču pēdējās 26 dienās, “Garmin” 10 tūkstošu soļu izaicinājuma laikā pabiju tādās vietās, kur nekad nebiju bijis, un ar katru nākamo pastaigu manī nostiprinās pārliecība, ka nepazīstamā ir daudz vairāk nekā zināmā.

Kurš liepājnieks nebūs dzirdējis par Berči un nepratīs precīzi norādīt kaut dažas viņa projektētās mājas? Gan jau katrs, taču es līdz pat aizvadītās nedēļas nogalei nezināju, ka ik dienas, izejot no mājām vai pārrodoties, skatos uz vienu viņa projektētu ēku… desmitiem, varbūt pat simtiem reižu biju nodomājis, cik tā skaista un cik ļoti žēl, ka aiziet nebūtībā… grausts, un izrādās, ka Berči grausts.

Nojautu, taču precīzi nezināju un nekad nebiju gājis garām arī viņa simboliskajai piemiņas vietai. Teorētiski, kaut kur turpat līdzās atrodas arī viņa kapavieta, taču gudri cilvēki stāsta, ka pagājušā gadsimta otrajā pusē Liepājas Vecie kapi Jaunliepājā tika pamatīgi izpostīti. Būvējot jaunu termoelektrocentrāli, daļa teritorijas tika nostumta ar buldozeriem, bet savāktais – aizvests un izbērts purvā. Tā esot gājusi zudībā arī slavenā arhitekta Paula Maksa Berči kapavieta. Arī daudzi vērtīgi pieminekļi tikuši nogāzti un aizvesti. Komunistiskā morāles izpratne.

Simboliskā piemiņas vieta gan ir apskatāma, ja tikai kāds to iet skatīties. Es aizvadītajā mēnesī to izdarīju pirmo reizi.

Kārlis Gotlībs Sigesmunds Ūlihs. Katru dienu pa viņa vārdā nosauktu ielu traucas tūkstošiem mašīnu. Tik daudz, ka, izejot kādā no tās krustojumiem, pat šajā klusajā laikā gribas izsaukties: “Šī iela smird!”… cik no šiem tūkstošiem zina un ir savām acīm redzējuši viņa atdusas vietu?

Tagad varu atļauties sacīt, ka es esmu.

Še dus koģenerācijas stacijas monotonās dūkoņas mierā…

Ko nu par kapiem vien. Pirmo reizi mūžā biju nūdistu pludmalē. Pagaidām gan vēl bez pašiem nūdistiem, kaut arī atsevišķās dienās saule mūs lutināt lutināja. Tik ļoti, ka Lielās piektdienas tievkalpojumā, kurā kājām mēroju vairāk nekā 24 kilometrus apkārt Liepājas dienvidu daļai, man pat drusku apsvila seja.

Pirmo reizi savām acīm redzēju, kāda izskatās Liepājas dienvidu robeža pie jūras. Ja neesat bijuši, aizstaigājiet. Kaut ko apskatīties un redzēt jau var vienmēr un visur. Arī pilsētas centra ielas, šķiet, jau iepriekš kājām biju izstaigājis visas un vairākkārt, taču katrā pastaigā iespējams ieraudzīt kaut ko jaunu… man pat šķiet, ka sākt iepazīt mēs varam tikai tad, kad visu jau esam redzējuši un varam atļauties sākt pievērst uzmanību detaļām. Piemēram, vai esat pilsētā redzējuši lauvas formā veidotus māju ārdurvju rokturus? Šur tur vēl ir saglabājušies. Durvis gadu desmitu laikā kļuvušas šķības, greizas, nepareizas, bet metāla lauva joprojām sargā pagājušo laiku.

Par kādām detaļām pilsētas arhitektūrā cilvēki varēs priecāties pēc gadiem 50 un 100, ko būsim atstājuši mēs? Un es šoreiz runāju tieši par detaļām, jo tieši to ieraudzīšana raisa atklājēja prieku. Ieraudzīt to, par ko tūrisma bukletos nav uzrakstīts. Ieraudzīt kaut ko vairāk.

Pirmo reizi kājām aizgāju līdz Pērkonei, kur baltā ķieģeļu būda.

Pirmo reizi biju Dienvidu fortos. Iepriekš ne reizi vien biju apskatījis Karostas un Aspazijas birzs pusē uzceltos, un man jāteic, ka neko dauz nebiju zaudējis, kaut ķeksīti tagad varu pievilkt.

Pirmo reizi pa akmeņu krāvumiem aizklumpačoju līdz Dienvidu mola pašam galam. Šķiet, ka pēdējo un vienīgo reizi tajā punktā biju, kad līdz galam varēja noiet kaut balles kurpēs.

Pirmo reizi kājām izstaigāju Metalurgu ielas rajonu. Kādreiz biju tur izbraucis cauri ar automašīnu, taču pie automašīnas stūres no pilsētas jau neredz ne sūkalu. Šajā rajonā mani visvairāk pārsteidza vēl senos laikos celta četrstāvu mūra māja. Jā, jā – vai esat pamanījuši, ka pilsētas vēsturiskā apbūve lielākoties nesniedzas augstāk par trešo stāvu? Mansards un puspagrabs neskaitās.

Pirmo reizi soļoju pāri Liepājas ezera palienei pie Eduarda Tisē ielas un klusībā ķiķināju, ka te ir milzu platības, kur sabūvēt jaunas privātmājas.

Liepājā ir daudz vietas jaunām privātmājām. Gan centrā, gan arī Jaunliepājā, kur vēl tikai samērā nesen lielās platībās nojaukta kopā brūkošā koka apbūve, dodot vietu zālei un krūmiem. Vismaz pagaidām.

Varam jau teikt, ka tās bija vēstures liecības, bet, ja tajās vēstures liecībās, neviens nevēlas dzīvot un uzturēt pienācīgā kārtībā, vēstures liecības ar laiku kļūst par šodienas biedu. Turklāt vēstures liecības ne vienmēr ceļas mēle saukt par vēsturiskām vērtībām. Lētas strādnieku mājas ar šauriem dzīvoklīšiem, bieži pat mazākiem nekā hruščofkās, ar dušas kabīni blakus virtuves izlietnei un ateju – kāpņu telpā. Labākajā gadījumā.

Nav nekāds brīnums, ka cilvēki ar laiku pārcēlās uz labāk aprīkotiem mitekļiem un daudzas vecās mājas pamazām bruka līdz sabruka. Tagad to vietās var uzņemt ne vairs šausmu filmas, bet vērot pavasara pienākšanu. Ar laiku uzradīsies arī celtnieki, kā to var novērot vienā otrā vietā.

Eju un prātoju, ka tā ir labāk.

Vai tu pazīsti Liepāju? Man šķiet, ka es nepazīstu – vēl tik daudz neredzētā, neuzzinātā, detaļu detaļas, un kur nu vēl katras mājas dzīvesstāsts. Ar viena cilvēka mūžu nepietiek, lai to visu uzzinātu un iegaumētu.

Lieldienu brīvdienās nostaigāto soļu skaits – 69 912 jeb 57,7 kilometri.

26 dienās nostaigāto soļu skaits – 343 329 jeb 283,2 kilometri. Tas ir tikpat, cik no Rožu laukuma līdz Straupei.

Tā saskaitīja mans viedais pulkstenis, kas klāt vēl arī analizē skābekļa daudzumu asinīs, elpošanas uzskaitītājs informē par ķermeņa rekciju uz slodzi, pulsometrs nepārtraukti monitorē sirdsdarbību.

Ekrānā pieejams virtuālais treneris un rāda vingrinājumus vai ar padomiem palīdz sagatavoties dažādu distanču skrējieniem, un vairāk nekā 20 ieinstalētās sporta lietotnes uzskaita fiziskās aktivitātes.

Viedo paziņojumu sistēma informē arī par piesaistītajā viedtālrunī saņemtajiem ziņojumiem, savukārt iebūvētā atmiņa ļauj lejupielādēt pulkstenī mūziku vai dziesmu sarakstus. Ja vēlies, vari padarīt savu pulksteni par naudas maku un veikalā maksāt ar pulksteni…

It kā man jebkas no šī visa kādreiz būtu bijis vajadzīgs… un tomēr interesanti.

Interesanti ir tas, ka mans normālais pārvietošanās ātrums svārstās starp 6 un 7 kilometriem stundā. Internetā rakstīts, ka vidēji cilvēks iet ar ātrumu 4 līdz 6 kilometri stundā. Man sanāk vairāk. Maksimālais iešanas ātrums vispār sasniedza 8,5 kilometrus stundā, un internetā rakstīts, ka šāda fiziskā slodze esot pat labāka nekā skriešana.

Interesanti ir arī tas, ka ik dienas bez telefona kabatā nostaigāju vidēji 2200 soļu. Vakar pa dzīvokli, neko īpašu pat nedarot, nostaigāju 1,6 kilometrus. Nebūtu nemaz iedomājies.

Nebūtu iedomājies arī paskatīties savā telefona lietotnes “Samsung Health” detalizētākā statistikā. Pēdējās nedēļas laikā esmu bijis starp aktīvākajiem 3% cilvēkiem. “Garmin” statistikā gan tikai starp 10%. Varu secināt, ka viedo pulksteņu lietotāji caurmērā ir aktīvāki par nelietotājiem. Kādēļ tā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums būtu jāiedziļinās cilvēku psihes īpatnībās, ko šoreiz nedarīšu. Šoreiz vienkārši fakti.

Dienasgrāmata tapa sadarbībā ar “Garmin”.